Telefons manā halāta kabatā sāka vibrēt tieši tajā brīdī, kad pēc brokastīm krāvu ārā trauku mazgājamo mašīnu. Uz ekrāna iedegās dēla vārds – zvana Ritvars, mans jaunākais.
Viņš parasti vairāk raksta ziņas lietotnē WhatsApp, nekā zvana, tāpēc uzreiz jutu, ka šis nebūs parasts zvans par ikdienas sīkumiem vai laikapstākļiem.
– Mammu, klau… vai mēs varam svētdien iebraukt? Es gribu jūs ar Lāsmu beidzot iepazīstināt, – viņš teica, un viņa balsī bija jūtams tāds svinīgs satraukums, ko nebiju dzirdējusi gadiem.
Ritvaram ir divdesmit astoņi gadi. Viņš ir patstāvīgs, strādīgs un vienmēr ir bijis mūsu lepnums. Meitenes viņam, protams, ir bijušas, bet vārdu “iepazīstināt” viņš lietoja pirmo reizi mūžā.
Man kā mātei tas signalizēja tikai vienu – šoreiz viss ir pa īstam. Mēs sarunājām, ka viņi būs pie mums Siguldā ap diviem dienā, uz kārtīgām svētdienas pusdienām.
Gatavošanās svarīgajai ciemiņu uzņemšanai
Svētdienas rītā piecēlos jau septiņos, lai gan bija brīvdiena. Virtuvē drīz vien sāka čurkstēt cepeškrāsns, un tradicionālā ābolu rauša aromāts ar kanēli pamazām piepildīja katru mājas stūri ar to silto sajūtu, ko sniedz tikai mājas.
Mans vīrs Juris, redzot manu lielo rosīšanos, tikai nosmējās, lēnām malkojot savu rīta kafiju:
– Klau, vai tu plāno pabarot veselu armiju? Atnāks meitene, pasēdēsim, parunāsim. Nav ko tā stresot, tu taču neesi šefpavāre restorānā!
Bet es nevarēju citādāk. Pirmā tikšanās ar dēla izvēlēto sievieti vienmēr ir kā neredzams eksāmens mums, vecākiem. Gribējās, lai viss ir kārtībā, lai viņa redz, ka Ritvars nāk no mīlošas un sakārtotas vides. Uz galda uzklāju mūsu labāko linu galdautu, izvilku svētku šķīvjus un sudraba piederumus, ko bijām krājuši gadiem.
Līdz pulksten diviem dzīvoklis burtiski spīdēja, un mēs ar Juri sēdējām viesistabā, nedaudz satraukti gaidot durvju zvanu.
Pirmā tikšanās un negaidītas sajūtas
Zvans atskanēja precīzi norunātajā laikā. Ritvars ienāca pa durvīm smaidīgs, turot pie rokas Lāsmu. Viņa bija tiešām žilbinoša – gara, slaida blondīne, ģērbusies gaumīgā baltā zīda kreklā. Izskatījās vrlo kopta – mati kā tikko no salona, dārga dizainera soma uz pleca. Viņa ienāca telpā ar tādu pārliecību, kas sākumā šķita patīkama.
Taču, kad mēs sākām sarunāties, es pamanīju viņas skatienu. Tas nebija nedz kautrīgs, nedz satraukts, kādu varētu gaidīt no meitenes, kura pirmo reizi satiek puiša vecākus viņu mājās.
Lāsmas acis bija vērtējošas. Viņa nevis vienkārši skatījās uz mums, bet it kā skenēja telpu – pētīja griestu augstumu, mēbeles un pat to, vai parkets ir īsts koks.
– Skats no loga jums ir vienkārši fantastisks. Un rajons arī izcils, gandrīz pašā centrā, – viņa piebilda, joprojām pētot telpas izvietojumu. Tajā brīdī es to uztvēru kā komplimentu, lai gan iekšā sēdēja mazs, neizskaidrojams nemiers.
Viņas tonī bija kaut kas tāds, kas lika justies kā svešiniecei pašai savās mājās. Šķita, ka viņa jau domās pārbīda mūsu mēbeles.
Jautājums, kas pilnībā mainīja sarunas gaitu
Pusdienu laikā Lāsma uzvedās ļoti pieklājīgi. Viņa ēda maz, bet neaizmirsa paslavēt ēdienu, uzslavējot manu kulināro prasmi. Ritvars burtiski staroja no laimes, redzot, ka mēs it kā saprotamies.
Kad mēs pārgājām uz viesistabu, lai iedzertu kafiju un nobaudītu pīrāgu, Lāsma pēkšņi nolika savu tasīti, pagriezās pret mums un ar tādu balsi, it kā paziņotu laika ziņas, teica:
– Mēs ar Ritvaru esam visu pārdomājuši un nolēmām nākamajā mēnesī apprecēties.
Mēs ar Juri saskatījāmies – tie bija brīnišķīgi jaunumi! Es jau grasījos celties kājās, lai viņus abus apsveiktu, bet Lāsma turpināja, nemainot ne sejas izteiksmi, ne savu vēso balss toni:
– Tāpēc es gribēju precizēt vienu praktisku lietu. Kad jūs plānojat vākties ārā?
Istabā iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt pulksteņa tikšķus otrā istabas galā. Es pat nespēju uzreiz saprast, ko viņa ar to domā. Šķita, ka esmu pārklausījusies vai nepareizi sapratusi teikto.
Es paskatījos uz Juri, bet viņa seja bija pilnīgi nekustīga.
– Vākties ārā? – es lēnām pārprasīju, juzdamās pavisam apmulsusi. – Uz kurieni?
Lāsma uz mani paskatījās ar neviltotu brīnumu, it kā es nesaprastu pašu vienkāršāko lietu pasaulē.
– Nu, kā uz kurieni? No šejienes. Jaunajai ģimenei ir vajadzīgs savs dzīvoklis, tas taču ir pašsaprotami. Jums pietiks ar divām nedēļām, lai savāktu mantas, vai vajag mēnesi?
Ritvars teica, ka jums ir vasarnīca Saulkrastos. Tur ir svaigs gaiss, vecākiem cilvēkiem tas ir daudz veselīgāk nekā dzīve pilsētā. Turklāt mēs gribētu šeit veikt nelielu kosmētisko remontu pirms kāzām.
Robežu novilkšana un dēla reakcija
Pēc šiem vārdiem es jutu, kā telpā pēkšņi pazūd gaiss. Es sēdēju un nespēju noticēt tam, ko tikko biju dzirdējusi – šķita, ka katrs nākamais sirdspuksts atbalsojas deniņos. Es paskatījos uz dēlu, kurš sēdēja blakus, pilnīgi pārakmeņojies un nespēdams izdvest ne vārda.
Viņa acīs bija redzams tāds apjukums, ka man tajā brīdī kļuva viņa neizsakāmi žēl. Juris lēnām, gandrīz svinīgi nolika savu kafijas tasi uz galda. Es pamanīju, ka viņa pirksti nedaudz trīc, bet balss, kad viņš beidzot ierunājās, bija biedējoši mierīga.
– Lāsma… šis ir mūsu dzīvoklis. Mēs to nopirkām, izmaksājām un iekārtojām vēl pirms dēla piedzimšanas. Mēs te dzīvojam jau trīsdesmit gadus, un katrs stūris te ir mūsu roku darbs, – viņš teica.
Meitene pat nepamirkšķināja. Viņa neizskatījās ne nokaunējusies, ne apmulsusi. Viņa uzskatīja, ka mūsu gadu desmitiem koptais nams ir vienkārši šķērslis viņas plāniem un plānotajai nākotnei.
Lāsma pat mēģināja iebilst, sakot, ka tas būtu tikai loģiski, ja vecāki atbalstītu jauniešus šādā veidā. Juris tad ierunājās stingrāk, norādot uz durvju pusi:
– Jaunā dāma, pusdienas ir beigušās. Lūdzu, savāciet savas mantas un dodieties uz izeju. Šeit neviens nekur nevāksies, izņemot jūs abus šajā pašā mirklī.
Secinājumi pēc negaidītā pavērsiena
Lāsma aizgāja, aizcērtot durvis un vēl paspējot nocirst, ka mēs esam dīvaini un egoistiski cilvēki, kuriem nerūp bērnu laime. Ritvars aizbrauca vēlu naktī, ilgi atvainojoties par notikušo.
Viņš atzina, ka nekad nav zinājis par šādām Lāsmas domām un bija saticis viņu tikai sešus mēnešus – redzot vienīgi to tēlu, ko viņa rādīja sākumā. Viņš bija tikpat pārsteigts kā mēs, atklājot savas līgavas patieso dabu.
Ko mēs no tā varam mācīties? Dzīve mēdz piespēlēt negaidītus pavērsienus, un šis gadījums mums atgādināja vairākas svarīgas lietas.
Pirmkārt, nekustamais īpašums un nauda mēdz ātri parādīt cilvēka pašu būtību. Otrkārt, šis stāsts mums atgādināja, cik būtiski ir runāt par vērtībām jau laikus, pirms tiek pieņemti lieli dzīves lēmumi.
Mājas nav tikai sienas vai kvadrātmetri, tā ir mūsu drošība un mūsu atmiņas. Nevienam nav tiesību tās atņemt, pat aizbildinoties ar “labiem nodomiem” vai jaunās ģimenes vajadzībām.
Mēs ar Juri turpinām baudīt mieru savās mājās, bet dēlam šī bija skarba, tomēr nepieciešama mācība par to, cik svarīgi ir patiesi iepazīt cilvēku, pirms plānot kopīgu nākotni.
